2024.gada 13. un 14.septembrī
13. un 14.septembrī Visbijā ar plašu kultūras programmu tiks atzīmēta 80. gadadiena kopš
Gotlandē ieradās Baltijas bēgļi. Tūkstošiem cilvēku no Baltijas Otrā pasaules kara beigās, bēgot no nacistu un komunistu terora, atrada drošību Zviedrijas lielākajā salā. Divas dienas atceres pasākumu ietvaros notiks mūzikas un deju priekšnesumi, lekcijas, filmu seansi, priekšlasījumi, piemiņas brīži kā pateicība Gotlandei un gotlandiešiem par sniegto patvērumu. Pasākumus organizē visu trīs Baltijas valstu vēstniecības sadarbībā ar Igaunijas, Latvijas Goda konsuliem Gotlandē, kā arī baltiešu diasporas organizācijām..
”2024.gads ir nozīmīgs gads Latvijas vēsturē: aprit 80 gadi kopš Gotlandes krastus sasniedza bēgļi no Latvijas, kas vēlāk uzturēja un veidoja latviešu kultūras kontinuitāti trimdā. Arī šodien Gotlandei ir stratēģiska nozīme mūsu reģiona drošībā cieši sadarbojoties Baltijas valstīm ar Zviedriju,” atzīmē Latvijas vēstniece Zviedrijā Ilze Rūse.
”Mēs nedrīkstam aizmirst savu vēsturi, ” piebilst Riina Noodapera, Igaunijas goda konsule Gotlandē, viena no Gotlandes projekta organizatorēm.
ZLA CV priekšsēdētāja vietniece, diasporas koncerta koordinatore Gunta Enerūta saka: ” Koncerts ir pateicība gotlandiešiem, bet tā organizēšana ir mana pateicība trimdas latviešiem par viņu ieguldījumu latviešu identitātes saglabāšanā Zviedrijā. Viņu piemērs ir iedvesmas avots.”
Abas dienas būs iespēja piedalīties priekšlasījumos un filmu seansos Almedalens bibliotēkā un tikties ar baltiešu rakstniekiem Baltijas rakstnieku un tulkotāju centrā Visbijā. 13.septembrī notiks piemiņas brīdis Slītes ostā un vakarā sekos piemiņas dievkalpojums un koncerts Visbijas Doma katedrālē. 14.septembrī notiks baltiešu diasporas kultūras festivāls St Nikolaja koncertzālē kopā ar kori no Gotlandes. Tā būs kultūras programma divās daļās ar dzejas lasījumiem, dziesmām, dejām, mūziku, aktivitātēm bērniem, mākslas un rokdarbnieku izstādi, kā arī iespēju iegādāties gardas uzkodas.
Ar atceres pasākumiem ieskatīsimies arī tagadnē, 80 gadus pēc dramatiskajiem notikumiem, atgādinot par empātijas un solidaritātes nozīmi arī šodienas notikumu kontekstā.
Gunta Enerūta (Gunta Eneroth)
ZLA CV priekšsēdētāja vietniece,
Gotlandes projekta koordinatore
Tālrunis: +46 730894564
E-pasts: gunta.eneroth@gmail.com
Papildus info par atceres pasākumiem Gotlandē - spied uz linka šeit.
Pasākumu programma
Piektdien, 13. septembrī
No plkst. 10:00 un visu dienu Almedalens bibliotēkā, lekcijas, diskusijas.
Plkst. 15:30 Slītes osta– piemiņas brīdis Baltijas bēgļiem kopā ar visu triju valstu vēstniecībām un Zviedrijas parlamenta spīkeri .
Plkst. 18:30 Visbijas doma katedrālē (Visby domkyrka), piemiņas dievkalpojums un koncerts.
Sestdien, 14. septembrī
No plkst. 10:00 un visu dienu Almedalens bibliotēkā lekcijas, diskusijas
Plkst. 13 un plkst. 15 St. Nikolaj koncertzāle ( Sankt Nicolai kyrkoruin, Smedjegatan 19, SE-621 55 Visby, Baltijas diasporas koncerts) Laipni lūdzam uz kultūras festivālu 14. septembrī plkst. 13 un 15 Nikolaja koncertzālē, kas piedāvā Baltijas un Gotlandes kultūru, mūziku, dzeju, dejas izrādes, mākslas un foto izstādes, amatniecības darbus, darbnīcas, aktivitātes bērniem, būs iespēja iegādāties gardas maizītes, tēju, kafiju.
Bildstenshallen Gotlandes, plkst. 19:00 (Gotlands museum – Fornsalen, Strandgatan 14), kopīgs saiets diasporai.
Svētdien, 15.septembrī
Ekskursija Visbijā interesentiem
Ieskats vēsturē
Gotlandē joprojām bālē bēgļu laivu vraki un ir redzamas piemiņas zīmes par šo laiku. Slītes ostā atrodams piemiņas akmens ar tekstu “Paldies par palīdzību 1944-1945. latviešu bēgļi”, Katthammaršvikā, kur netālu bija izveidota bēgļu nometne, atrodas, tā saucamais, Bēgļu avots ar klintī iecirstu ierakstu “Latviešu bēgļi. 1945.gads”. Visbijas katedrālē ir redzama Marijas Induss-Mucinieks veidotā piemiņas plāksne “Bēgļu laiva vētrā”, bet Foro salas muzeja kartē ir atzīmēta vieta, kur pašā ziemeļu galā, netālu no bākas, nonāca baltiešu bēgļi.
1944. gada rudenī, padomju spēkiem virzoties uz Baltijas valstīm, daudzi iedzīvotāji saskārās ar vajāšanu gan no nacistiem, gan komunistiem. Meklējot drošību, tūkstošiem cilvēku devās nelielās laivās bīstamajā ceļā pāri Baltijas jūrai. Lai gan Zviedrijas valdība toreiz nesaprata, kāpēc baltieši bēg no “draudzīgā” sociālisma, un mudināja baltiešus atgriezties Padomju Savienības “drošajās rokās”, tomēr salas iedzīvotāji bēgļiem atvēra savas sirdis un mājas. Bēgļiem gan tika aizliegts nodarboties, kā zviedri to nodēvēja, ar politisko propagandu, kas īstenībā nozīmēja aizliegumu stāstīt par deportācijām un piedzīvoto teroru, kas bija patiesais iemesls bēgšanai. Tiek lēsts, ka aptuveni 10% iedzīvotāju, aptuveni 200 000 cilvēku, bēga Otrā pasaules kara laikā, un vairāk nekā 3500 no viņiem nonāca Gotlandē. Tas bija pirmais lielākais bēgļu vilnis Zviedrijas vēsturē. Baltieši bēga uz Zviedriju, jo tā ģeogrāfiski atradās relatīvi tuvu, turklāt oficiāli nebija iesaistījusies karadarbībā.
Bēgšana pāri Baltijas jūrai
Okupācijas varas gribēja apturēt cilvēku bēgšanu un pastiprināja apsardzi, “tvarstīja” un izrēķinājās gan ar laivu braucējiem, gan ar ģimenes locekļiem. Piekrastē tika noteikta lieguma zona, kur neviena nepiederoša persona nedrīkstēja uzturēties. Pludmales tika grābtas, lai atklātu pēdas smiltīs, tika bojāti korpusi glābšanas laivām, iedzīvotājiem tika piešķirtas tikai nelielas degvielas devas. Bēgšana no Latvijas bija īpaši sarežģīta, jo Latvijas jūrmala bija viegli pārredzama, salīdzinot ar Igaunijas “robotajiem” līčiem un salām, kas deva lielākas iespējas izvairīties no vajātājiem.
Bēgļus pāri jūrai starp Kurzemes piekrasti un aptuveni 160 km attālumā esošo Gotlandi pārvadāja gan privātas laivas, gan laivas, kuras organizēja Latvijas Centrālās padome. LCP bija nacionālās pretošanās kustības organizācija, kuras pirmais priekšsēdis bija Latvijas universitātes profesors Konstantīns Čakste.
Visplašākos apmērus cilvēku glābšana sasniedza 1944.gada otrajā pusē. Liepāja un tās apkārtnes pludmale bija stipri apsargāta, tāpēc pārvadātāji koncentrējās Ventspils jūrmalā.
Braucieni no Latviju notika ar zviedru izlūkdienesta ziņu. Bēgļu laivu pārvedēji parasti bija gados jauni jūrnieki un zvejnieki - Pēteris Pauls Jansons, Andrejs Spāde, Žanis Fonzovs, Ēriks Tomsons un citi braucēji. Centrālās padomes dalībniece Valentīne Lasmane bēgļu laivu pārvadātājus raksturo: "Par šiem jaunekļiem runāja toreiz kā par mītiskām būtnēm, kas vadīja laivas no sapņu zemes Zviedrijas, savāca gaidītājus tumsas un šausmu krastā un nogādāja viņus drošībā. Vedēju īstos vārdus nezināja. Dēvēja viņus segvārdos, ja vispār tos piesauca vārdos. Viņiem akli paļāvās... Nevienam nenāca prātā apšaubīt laivu vadītāju lietpratību un laivas piemērotību. Laiva simbolizēja glābiņu un drošību. Laivas vadītāji bija kā sargeņģeļi. Cilvēks, ticis uz laivas, bija atbrīvojies no visām zināmām briesmām un nezināmās viņš atvairīja gluži instinktīvi." Centrālā padome palīdzēja glābties vairāk nekā 2000 cilvēku. Precīzu skaitli grūti noteikt tāpēc, ka zviedru varas iestādes bieži bēgļiem nepieskaitīja bērnus, kuri jaunāki par 16 gadiem.
Lielākā daļa no Baltijas bēgļu gaitām atlikušo mūžu nodzīvoja trimdā, Zviedrijā vai citās valstīs. Daudzi cerēja, ka drīz varēs atgriezties. Lielākā daļa nekad vairs neredzēja veco māju vai draugus un radiniekus, kas palika aiz muguras.
Comments