Oktobra izskaņā vairāku dienu garumā (26.-29.okt.) latviešu īpatsvars Sanfrancisko pilsētā bija spēcīgi pieaudzis. Festivāls pulcēja dalībniekus no deviņām valstīm - ASV, Beļģijas, Islandes, Latvijas, Lielbritānijas, Luksemburgas, Norvēģijas, Vācijas un Zviedrijas. Ēstuvēs varēja dzirdēt apspriedes latviešu valodā par to ko labāk pasūtīt, taksometru šoferīši, uzzinot, ka esi latvietis, atstāstīja, ka šonedēļ jau esot veduši vēl kādu labu latvieti vai divus. Nu jau ir pagājusi vesela nedēļa kopš Diasporas amatierteātru festivāls “Laipa” ir noslēdzies. Tautieši atgriezušies savās mītnes zemēs vai izklīduši Kalifornijas plašumos, lai iepazītu ASV Rietumu krasta iecienītākās vietas pirms atgriešanās mājās. Bet tā vien gribas to sajūtu, kas visus vienoja šajās rosīgajās dienās, noturēt aiz astes vēl kādu brīdi, kā tādu patīkamu atvasaras dienu rudenim atnākot.
Sanfrancisko Jaunā teātra dalībnieki, draugi un atbalstītāji gatavojās festivālam Laipa daudzu mēnešu garumā. Regulāras tikšanās klātienē un attālināti, “prāta vētras” par visdažādākajiem tieši un netieši ar organizēšanu saistītiem jautājumiem, festivāla vizuālā logo izveide, viesnīcu apzināšana, gultu ievērtēšana, jaunu ledusskapju iegāde, transportlīdzekļu nodrošināšana, ēdienkartes izvēles, tūrisma maršrutu plānošana, pīrāgu un biezpienmaižu meistarklašu darbnīcu rīkošana, lai krātu līdzekļus festivāla organizēšanai, bērnu sēdeklīšu meklēšana, piemiņas balvu meistarošana un vēl, un vēl, un vēl. Īsāk sakot - sirdis un domas pulsēja līdzi Laipas sirdspukstiem itin visiem Ziemeļkalifornijas latviešu kopienā. Bet… festivāla dienas kā spēcīgs, burbuļojošs avots iztecēja cauri pirkstiem strauji un neatgriezeniski.
Varētu gan nodomāt, ka paši Sanfrancisko Jaunā teātra aktieri un draugi šajās četrās festivāla dienās bija uzmanības centrā, bet patiesībā viņus tā īsti nemaz nevarēja manīt. Varēja pat šķist, ka viņi bija pa īstam pazuduši. Jā gan. Teātra grimētava bija tukša, tērpi un rekvizīti sakārtoti un nemanāmi. Tikpat nemanāmi, kā aktieri paši.
Turpretim Ziemeļkalifornijas Latviešu Nama recepcijā moži viesus uzņēma un uzpasēja laipnas administratores, festivāla busiņi, kurus vadīja teātra aktieri, nenogurdināmi kursēja noteiktajos maršrutos, pārvadājot dārgos pasažierus, ķēķī no agra rīta līdz vēlam vakaram enerģiski rosījās vārītājas un šmorētājas, skatuves tehniskie darbinieki rīkojās ap prožektoriem un skaņu aparātiem, meistarklases un izrādes filmēja un fotografēja vietējie paprazzi. Lomu netrūka nevienam! Pat latviešu draudzes diakone Guna Reins nenogurstoši ieguldīja savu artavu Laipas norisē pavisam citādu lomu uzņemoties, palīdzot virtuvē.
Pirmajā festivāla dienā Ziemeļkalifornijas Latviešu Nams palēnām pildījās ar ilgi gaidītajiem viesiem. Uzticamais skaņas un gaismu guru Jānis Grigalinovičs – Leja jeb kā visi viņu dēvē Amerikā – Priedaines Jānis - uzklausīja režisorus un uzbūra tehniskos risinājumus katra teātra vajadzībām. Nama skatuves dēļiem bija piekodināts būt viesmīlīgiem un pārāk nečīkstēt. Un skabargām tika piešķirtas ārpuskārtas prēmijas – lai dodas pamērcēt kāju īkšķus uz siltākām zemēm. Nu, skaidrs, Sanfrancisko taču atrodas Ziemeļkalifornijā, un tas Ziemeļ- ne velti te tiek pieminēts. Kaut gan jāsaka godīgi – ar laikapstākļiem mums visiem ļoti paveicās – bija gan silts, gan sauss, gan dikti maigs.
Šajā pirmajā vakarā pa īstam tika pārbaudīta okeāna šķērsotāju izturība. Mēness gaismā un suņa pavadībā tika pievārēta viena no Sanfrancisko augstākajām virsotnēm Twin Peaks, un visu vēju pūsti žirgtākie viesi tika iekustināti spēlēs un rotaļās kopā ar postfolka grupu ''Rudzurika'' no Luksemburgas.
Festivāla atklāšana nākamajā rītā bija sirsnīga un noritēja gandrīz bez pārsteigumiem. Izskanēja vietējo latviešu organizāciju un Latvijas diasporas un kultūras amatpersonu oficiālās uzrunas un apsveikumi. Bet kā lai svin spēli bez spēles? Apsveicējiem pievienojās arī pasaulē atpazīstamu personību, precīzāk - Džūlijas Robertsas un Arnolda Švarcnegera atveidotāji un kāda kurioza Holivudas uzlecošā zvaigzne. Jāatzīst gan, daži no šiem bija nedaudz stīvi, bet gana daiļrunīgi un iedvesmojoši.
Visi dalībnieki skanīgi vienojās dziesmā. Laipas himnu atskaņoja tās autore Māra Vilcāne, kurai pievienojās ''Rudzurika'' un visi festivāla dalībnieki.
Un tad virpulis sākās. Divu dienu garumā uz skatuves mijās aktieri un iestudējumi, kurus nesatricināmi vērtēja publika un eksperti - Jana Herbsta, Jurģis Spulenieks, Dzintars Krūmiņš un Atis Rozentāls. Rezumējot par diasporas amatierteātru festivālu LAIPA, kultūras žurnālists un teātra kritiķis, amatierteātru skates “Gada izrāde” žūrijas pārstāvis reģionu skatēs Atis Rozentāls raksta: ''Izrāžu spektrs ir ārkārtīgi plašā amplitūdā. Ir divas garšīgi iestudētas tradicionālas komēdijas, ir versija par mazpazīstamu Friča Bārdas kara drāmu, ir impresijas par to, kas ir latvietis, izmantojot smilšu animāciju un latviešu spēka dziesmas. Ir monoizrāde par Līvu Ulmani un ir videoizrāde par provinces sieviešu kaislībām. Ir saīsinātas (un, iespējams, pagarināmas) Justīnes Kļavas Dāmas. Ir aktualizēti Ernesta Birznieka-Upīša Pelēkā akmens stāsti, un ir angļu valodā iestudēts Raiņa Zelta zirgs. Garlaicīgi nav! ''
Starpposmos uzaicinātie eksperti no Latvijas vadīja meistarklases - ar mīlestību pret spēli, nododot kārajiem amatierteātru aktieriem savas zināšanas un profesionālos noslēpumus.
Video - festivāla LAIPA 2.diena - Teātris, meistarklases, rotaļas un danči
Video - festivāla LAIPA 3.diena - Teātris, meistarklases, koncerts
Izrāžu un meistarklašu otrās dienas noslēgumā trīs meistarklašu grupas cēla gaismā sagatavotās etīdes sarkanbaltmelnās nokrāsās, izmantojot Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” fragmentu, kur augšāmceļas miroņi.. Vietējie paparazzi tās veiksmīgi uzfilmēja un ievietoja tīmeklī interesentiem par prieku.
Etīde pēc M.Čehova tehnikas metodes - vadītāja Mihaila Čehova Krievu Drāmas teātra aktrise Jana Herbsta;
Etīde pēc Anša Rūtentāla kustību tehnikas - vadītājs, animācijas skolotājs un skatuves kustības pasniedzējs - Dzintars Krūmiņš;
Etīde pēc imersīvā teātra tehnikas - vadītājs aktieris, aktiermeistarības skolotājs, imersīvā teātra eksperts un režisors Jurģis Spulenieks.
Laimīgā kārtā saimniecēm prioritātes festivāla laikā bija ļoti skaidras un viņas lieliski prata pārtraukt visu šo ļembastu, lai kārtīgi pabarotu radošo dvēseļu miesu ar ārkārtīgi gardām maltītēm. Un vakariņu neparastākais piedāvājums bija… īsta Kalifornijas zemestrīce. Pietiekoši spēcīga, lai to sajustu, bet gana saudzīga, lai nekādi citādi tā netraucētu festivāla norisei. Nenogurdināmākos dalībniekus, kurus nesatricina ne zemestrīces, ne arī pārvietošanās no vienas zemeslodes daļas uz otru, un kas ir žirgti un lustīgi jebkurā diennakts stundā, vakaros vēl dancināja un izklaidēja ''Rudzurikas'' muzikanti.
Pēdējā festivāla dienā - svētdienā, kad izrādes nospēlētas, meistarklasēs iegūtās zināšanas noglabātas atmiņā un izveidotās etīdes gaismā celtas, netika dotas nekādas atlaides un rīta snauduļošanai dienas programmā vieta nebija atvēlēta. Okeāns netika šķērsots, lai slinki izgulētu Sanfrancisko mīkstos pēļus! Atkal jau Sanfrancisko Jaunais teātris iejutās jaunās lomās un veda Laipas dalībniekus ekskursijā, lai meistarklasēs, mēģinājumos un izrādēs pavadītais laiks nebūtu vienīgais, ko Laipas dalībnieki aizvestu sev līdzi mājās.
Tika šķērsots leģendārais Zelta Vārtu tilts, kas nenogurstoši tiek fotografēts jebkuros laikapstākļos – pat pilnībā miglā tīts. Mūžzaļo sekvoju (Muir Woods) mežā garāko pasaules koku pakājē dabas diženums aizkustināja ikvienu meža un dabas mīļotāju. Izsalkumu remdējām Klusā okeāna dzestro viļņu apskaloti – daži pat tiešā nozīmē… Vēl paguvām apskatīt atpazīstamākās Sanfrancisko vietas – tai skaitā tradicionālos greznos koka namiņus Painted Ladies un līkumaināko Sanfrancisko ielu Lombard street.
Taču tas, kas sekoja šai iespaidiem piesātinātajai dienai, ir grūti aprakstāms. To varbūt varētu izsapņot kādos spoku žēlu vaimanu piepildītos briesmu murgos, kur gigantisku tarantuļu spalvainās ķetnas draud sapiņķerēties matos, un šaušalīgi zosādu izraisoši necilvēku kliedzieni plosa sirdi. Ziemeļkalifornijas Latviešu nams bija pārvērties līdz nepazīšanai - melni zirnekļu tīkli, acābolu pārpildīti podi - poltergeistu apsēsta vieta. Un visi festivāla viesi pilnīgā unisonā iekļāvušies šajā scenārijā, padarot šos svētkus par īstu notikumu. Noslēguma balle, godinot amerikāņu tradīciju visu svēto dienas priekšvakarā, tika svinēta Halovīna noskaņās. Sanfrancisko Jaunā teātra režisores Māra Lewis un Karīna Vasiļevska – Dāsa nebija nekur atrodamas, vien divas šausminošas zombijlīgavas bija uzradušās no nekurienes un pasīvi biedēja klātesošos.
Žūrija pasludināja savus vērtējumus un pasniedza balvas asiņainos cimdiņos. Katrs dalībnieks par piemiņu saņēma mākslinieces Aijas Moeller gleznotos Zelta vārtu tilta gabaliņus un Sanfrancisko Jaunā teātra sarūpētos Sallijas Filicas īstenotos simboliskos ziedus – tamborētus dadžus. Apbalvošanas ceremonijā atzinības rakstus par piedalīšanos saņēma katrs dalībnieks:
Bredfordas teātra trupa “Saulespuķe”, luga “Dāmas” – par veiksmīgiem formas meklējumiem, radoši risinot paaudžu konfliktu ar specefektiem;
Reikjavīkas latviešu teātris, luga “Divkauja” – par veiksmīgu situāciju komēdijas iestudējumu;
Oslo latviešu teātris O’LatTe, izrāde “Krustcelēs” – par drosmīgu klasikas tekstu aktualizēšanu emocionālā stāstā;
Stokholmas Atraktīvais Latviešu amatierteātris SALA, izrāde “Pārvērtības” – par sarežģītas sievietes atklāsmēm un meklējumiem;
Birzgales amatierteātris “Laipa”, izrāde “Kā Ziemeļmeitas brauca puisi lūkoties” – par veiksmīgāko fināla ainu;
Liezēres amatierteātris LiNaTe, izrāde “Tapiņa atgriešana” – par lielisko partnerību un precīziem raksturiem komēdijā, “kas strādā”
Vācijas latviešu amatierteātris– studija “Ezīši”, izrāde “Leģenda par latvieti. Ar dievu roku” – par publikas iesaistīšanu maģiskā rituālā, radot jaunu oriģināltekstu un skaņu/ mūzikas partitatūru;
Sirsnīgais Briseles latviešu teātris, izrāde “Šodien” – par latviešu literatūrā mazzināmu tekstu atklāšanu tumsā vistuvāk skatītājiem;
Sanfrancisko Jaunais teātris, izrāde “Zelta zirgs” – par latviešu kultūras aktualizāciju starptautiskā telpā, dzīvo scenogrāfiju un kraukļu skaita radošu palielināšanu.
Skatītāju balsojumā par festivāla “LAIPA 2023” aktrisi tika atzīta Stokholmas Atraktīvā latviešu amatierteātra ''Sala'' aktrise Agnese Jēgere par Līvas Ulmanes lomu monoizrādē “Pārvērtības”. Savukārt, par “LAIPA 2023” izrādi tika atzīta Liezēres amatierteātra ''LiNaTe'' izrāde “Taupiņa atgriešana”. Daži aktieri saņēma arī speciālbalvas, ko pasniedza vietējās slavenības, bet cerams vēl daudz vairāk par šo neaizmirstamus iespaidus, jaunas zināšanas, amatierteātru kopienas saliedētību un kādu Klusā okeāna piekrastes smilšu graudiņu kurpēs, ko izpurināt no tām nākamgad Bredfordā! Vīnu visiem – savējie sapratīs!
Paldies sociālajam medijam LAIVA, īpaši Elīnai Balodei, par atbalstu video satura radīšanā!
Autore – Natālija Da Cruz
Sanfrancisko Jaunais teātris
Foto - Dāvis Reins
Comments